Ārsta balss skanēja kā metāls.
– Transplantācija tika apturēta.
Marisola lēni pacēla acis.
– Ko… jūs teicāt?
Huljans strauji pagriezās.
– Ko tas nozīmē?!
Ārsts viņu ignorēja.
Viņš skatījās tikai uz Marisolu.
– Jūs tikko pārdzīvojāt operāciju, kas tika veikta bez juridiski pareizas piekrišanas.
Palātā iestājās klusums.
Konzuelo saspringa.
– Tas nav iespējams…
Ārsts pacēla dokumentu mapi.
– Jūsu ģimene iesniedza viltotu piekrišanu.
Brena atkāpās soli atpakaļ.
– Es… es tikai teicu to, ko man lika…
Huljana seja pirmo reizi sabruka.
– Tu melo! Tas bija oficiāli!
Ārsts auksti atbildēja:
– Nē. Un tagad galvenais.
Viņš pagriezās pret Marisolu.
– Niere, kas tika izņemta… netika nodota jūsu vīra mātei.
Marisola juta, kā istaba sašķobās.
– Ko tas nozīmē?
Ārsts ievilka elpu.
– Tas nozīmē, ka viņi jūs izmantoja divreiz.
Klusums.
Smagāks par sāpēm.
– Pirmkārt, kā donoru.
– Otrkārt… kā aizsegu īstajam pacientam, kurš saņēma šo orgānu.
Konzuelo pēkšņi iekliedzās:
– Nē!
Bet ārsts turpināja:
– Un šis pacients nav ģimenes loceklis.
Viņš paskatījās tieši uz Huljanu.
– Tas ir cilvēks, kuram jūs bijāt parādā milzīgu naudas summu.
Huljans sastinga.
Tajā brīdī Marisola saprata.
Tā nebija ģimenes nodevība.
Tā bija darījuma tīrīšana.
Un viņa nebija sieva.
Viņa bija “risinājums”.
Ārsts piegāja tuvāk.
– Un, Marisola… ir vēl kas, ko viņi jums nepasniedza.
Sirds monitors sāka straujāk pīkstēt.
– Jūs nekad neesat bijusi vienīgais donors, kuru viņi bija paredzējuši izmantot.
Durvis lēnām aizvērās.
Un Marisola pirmo reizi saprata:
īstā operācija vēl tikai sākās.
